Virspusība ir ungāru rakstības galvenā vaina

Satura rādītājs:

Virspusība ir ungāru rakstības galvenā vaina
Virspusība ir ungāru rakstības galvenā vaina
Anonim

Dievišķās maiņas scenārists-režisors Mārks Bodzsārs gatavojas pirmajam skatuves iestudējumam, viņš to arī uzrakstīja skatuvei. Ar režisoru, kurš absolvējis scenāristu kursus, runājām par izrādi "Mr. W. Vēstījums" un to, kāpēc ungāri nevar uzrakstīt labus scenārijus. Ne jau koledžas dēļ

Kā jūs nonācāt, lai iestudētu krimināldrāmu?

Pirms pusotra gada es filmēju filmu Dievišķā maiņa, un tajā cita starpā piedalījās Rolands Rāba, Andrāšs Ötvess, Natasa Stārka un Enikő Berčeka. Mums šī tikšanās šķita ļoti iedvesmojoša, un viņi visi man teica pēc filmēšanas, ka būtu lieliski turpināt darbu. Tad man radās kriminālstāsta ideja, kas mani vienalga arī interesē kā filma, un tad izdomāju, ka, ja no aktieru puses ir tāda uzticēšanās un tā ir abpusēja, tad šo pamēģināšu nevis kādā filmā. filma, bet teātrī.

Attēls
Attēls

Jūs vēl neesat režisējis teātrī, cik tas atšķiras?

Ļoti. Filmēšana ir tehniska lieta, daudz vairāk tiek likts uzsvars uz kameras iestatījumiem un montāžu, un daudz mazāks uz to, kas notiek kameras priekšā ar aktieriem. Te gan ar aktieriem nodarbojos tikai divus mēnešus, un tehniskā daļa ir niecīga. Šobrīd ir galvenā mēģinājumu nedēļa, tikai sākam strādāt pie skatuves tehnikas darbināšanas. Šeit daudz lielāks uzsvars ir uz grupu dinamiku un psiholoģiju – uz to, kā mēs katru dienu varam skatīties viens otram acīs. Visa lieta ir daudz personiskāka salīdzinājumā ar filmu, kas ir tehniskais sporta veids.

Vai W. kunga vēstījums ir tikai viņa paša ideja?

Nē, Raimondam Čendleram ir romāns Garais sapnis, no kura tika uzņemta filma, un tas sākās kā adaptācija. Bet tad tas tik ļoti mainījās, jo es gribēju to atjaunināt, ka tagad tas ir vairāk par mūsdienu Ungārijas pazemes pasauli un par privātdetektīvu, kas ir atkarīgs no hašiša. Man šķiet, ka Čendlera-amerikāņu kriminālseriāls ir iedvesmas avots, jo tas kļuva daudz vairāk par manu personīgo stāstu, kura darbība norisinās mūsdienu Ungārijā.

Es zinu, ka The Divine Shift scenārijs bija elastīgs, un jūs pie tā daudz strādājāt kopā ar aktieriem. Vai tas attiecas arī uz W kungu…?

Pie mācību grāmatas strādāju trīs mēnešus, un šajā laikā cenšos izdomāt kaut ko, kas nav tikai izklāsts, bet man patīk tekstu dot aktieriem tā, lai mēs varētu turpiniet strādāt pie tā kopā. Es domāju, ka tie patiešām var padarīt dialogu dzīvu. Par to, vai tagad tāds kļuvis, lems skatītāji, taču droši zināms, ka līdz mēģinājuma procesa beigām dialogi bija daudz labāki nekā uz papīra rakstītais. No otras puses, tēlus var bagātināt arī tad, ja aktieris nesaņem simtprocentīgi gatavu scenāriju, jo tad scenārijs ir arī pamudinājums aktierim daudz vairāk iejusties tēlā.

Vai lielie aktieri arī pieņem šādu attieksmi?

Es tā domāju, un visi šeit to labi uzņēma, bet varbūt būs kāda tikšanās, kur tas kādam ir grūts. W. kunga vēstījuma gadījumā katrs varēja to pārvērst savā labā, ir lieliski strādāt ar šiem aktieriem.

Attēls
Attēls

Dievišķā maiņa – neskatoties uz to, ka tu par to daudz runāji – nebija improvizācijas pilna

Vairāk bija tas, ka mēs daudz mēģinājām, īpaši tehniskajām ainām. Filmēšanas laukumā bija salīdzinoši maz improvizācijas.

Ungāru raksti bieži tiek kritizēti, lai gan es teiktu, ka tie ir nepamatoti. Ērika Novāka pēdējā ideja šajā sakarā bija no improvizētām ainām salikt izvērstu filmu. Pārsteidzoši (par to mēs rakstīsim sīkāk, kad Melnā zupa tiks spēlēta teātros), tas nemaz neizdevās, un to spēlēja izcili aktieri, kuri bija apbrīnojami ieskrūvēti. Reti kuram jautā, kurš drāmas skolu absolvējis scenārista specialitātē, bet tu tāds esi. Tātad, cik laba ideja, jūsuprāt, ir improvizēt?

Es cenšos būt apzinīgs šajā jautājumā. Pat ja es došu aktieriem un sev brīvību turpināt darbu pie tā, es centīšos nākt ar labāko iespējamo piedāvājumu. Es īsti neticu, ka no nekā kaut kas var piedzimt, un no aktieriem pat nevar gaidīt, ka viņi būs stāsta dramaturgi. Jūs varat paļauties uz aktieri noteiktā ainā, proti, uz to, ko viņš teiktu šajā situācijā, taču visai filmai ir noteikta struktūra, un aktieris var to neredzēt. Scenārista īstais uzdevums būtu prast labi strukturēt stāstu. Manuprāt, tas jau pieder pie ģenialitātes kategorijas, ja kāds prot uzrakstīt dialogus tā, ka nemaz nav jāpieskaras. Ir tāda lieta, bet es uz to neesmu spējīga, diemžēl es nevaru uzrakstīt dialogus tā, lai tiem nebūtu jāiet pāri.

Kāda ir recepte?

Es nezinu. Pēdējos divus gadus universitātē man bija jāraksta scenārijs spēlfilmai. Taču to, kas scenārijā darbojas un kas neder, pilnīgi droši var izlemt tikai tad, kad tas ir uzņemts. Pēc savas pirmās filmas es tikai paskatījos, kāpēc tas, kas labi izskatījās uz papīra, neder uz filmas. Noteikti kā rakstniekam ir jāapbruņojas ar visdažādākajām lietām, ir jābūt daudz vairāk priekšzināšanām nekā grāmatā aprakstīts. Uzskatu, ka ir jāveic liela izpēte, lai varētu aktieriem izstāstīt anekdotes, jo nevaru sagaidīt, ka viņi pārzina autopsijas ārsta vai neatliekamās palīdzības māsas psihi. Tas viss ir jāpieskata, jūs nevarat ietaupīt naudu. Ungāru filmām bieži šķiet, ka tās ir virspusējas, izdomātas, sterilas, jo mēs tām nesekojam. Viņš arī nevēlas mani izņemt no šī.

Labs jautājums ir, kāpēc tas nedarbojas, jo nevar teikt, ka ungārs neprot rakstīt

Man arī šķiet, ka mums ir izcili daiļliteratūras rakstnieki, un tomēr šādas zināšanas nevar pārnest viens pret vienu, jo fantastiķi ir mēģinājuši rakstīt arī scenārijus, tomēr lielais brīnums nav dzimis. Es arī uzskatu, ka tā ir atsevišķa profesija, un tā tam ir jābūt. Amerikā palīdz tas, ka iedziļināšanās ir lielāka, īstos talantus var atlasīt daudz labāk, un ir vairāk nekā simts gadu ilgas filmu rakstīšanas tradīcijas. Interesanti ir arī tas, ka, aplūkojot amerikāņu literatūru, var redzēt - ja ņem tikai Edgaru Alanu Po vai Melvilu -, ka šī naratīvā, stāstu stāstošā domāšana tur parādījās daudz agrāk.

Attēls
Attēls

Lieta ir tāda, ka ļoti labi, ka tu daudz domā par situācijas risināšanu, bet vai tas nav tas, par ko tev bija jāpavada pieci gadi universitātē? Vai es saku, ka scenāriju rakstīšanai nav nekā slikta? Taču kādam vajadzēja pateikt, ka rakstveidā būs pavisam savādāk nekā uz ekrāna, un ņemiet vērā šo un to…

Ko no tā var iemācīt teorētiski, to mācīja Kinoakadēmijā, un par to esmu pateicīga saviem skolotājiem. Turklāt ar eksāmenu filmu iestudējumu palīdzību varējām arī praksē pārbaudīt, kā rakstītais vārds tiek pārveidots kustīgā attēlā. Noteikti būtu nepieciešams uzņemt pēc iespējas vairāk eksāmenu filmu, lai cilvēki varētu izmēģināt pēc iespējas vairāk formu. Taču tas maksā daudz naudas, un es saprotu, ka universitāte strādā ar arvien ierobežotāku budžetu.

Es arī dzirdēju, ka jūs jau zinājāt, kas būs jūsu galvenie varoņi ilgi pirms pirmā šāviena. Vai var teikt, ka esat režisors, kurš zina, ar ko pirms tam, ko filmējat?

Tas sajaucas manī. W. kunga gadījumā bija motivācija veidot turpinājumu ar aktieriem, taču gadās arī, ka viņu ļoti sajūsmina kāds konkrēts stāsts vai žanrs. Mēģinu šos divus apvienot. Ja jau ir stāsts, tad nākamais ir par ko tas ir, kurš to var nospēlēt. Kad pabeidzu rakstīt konspektu, es uzreiz domāju par tēliem un mēģinu ar tiem saistīt kādu aktieri. Liešanas daļu veicu galvā jau iepriekš. Es apraidīju tikai vienu reizi, un es to ļoti nožēloju.

Un vai jūs kādreiz esat iedomājies kādu un viņš teica nē?

Ne filmā, es domāju par kādu saistībā ar W kunga ziņu, bet sarunāties nebija iespējams. Tā var gadīties arī ar šādu filmu, man acīmredzami paveicās ar The Divine Shift, ka neviens cits nefilmējās, un dalībnieki, par kuriem es sapņoju, tika samontēti.

Galu galā, kāpēc tā sanāca, ka pagaidām tavu vārdu vairāk varam zināt kā režisoru, nevis kā scenāristu?

Es īsti negribēju nodarboties ar šo režijas lietu, bet tad mums kā scenāristiem bija arī režijas prakse, un viss mainījās, kad mana otrā īsfilma (Bloody Mary - red.) saņēma Sándor Simó balvu, kas skola katru gadu piešķir labāko īsfilmu. Tieši tad nolēmu, ka, lai gan ir vērts turpināt rakstīt, tomēr virziens arī jāturpina. Bet līdz pat šai dienai man ļoti patīk rakstīt, ja man piedāvā kādu tēmu, labprāt rakstu kādam citam. Kā dramaturgs es jau esmu piedalījies kaut ko tādu, ko nebiju režisējis, bet man vēl nav bijis scenārija, ko es nebūtu režisējis.

Jūs kādu laiku studējāt politikas zinātni, taču mēs neesam redzējuši Šilinga īsfilmu ar sociālo kritiku

Nē, bet tēma mani aizrauj. Man ir arī filmas plāns, kas ir politiska satīra. Es, piemēram, astoņpadsmit gadu vecumā vēl domāju, ka politiskā žurnālistika varētu būt interesants žanrs, ka man kā publicistam būtu ko teikt par pašreizējo Ungārijas politisko situāciju. Šobrīd esmu attālinājies no šīs analītiskās domāšanas, taču kā scenārists joprojām redzu lielisku iespēju tikt galā ar varas mehānismu banalitāti un vardarbību.

Kādas filmas idejas jums ir?

Viens no tiem ir kriminālstāsts, bet es neuzdrošinos teikt, ka tas būs W kungs, bet es noteikti gribētu pastāstīt kriminālstāstu, ar tiem pašiem varoņiem, tad man ir šausmas ideja, kas mani patiešām aizrauj, un trešā būtu jau pieminētā politiskā satīra. Vasarai vajadzētu izvēlēties vienu no trim un pierakstīt.

Attēls
Attēls

Kā jūs to redzat tagad, vai joprojām režisēsiet teātrī?

Es, protams, labprāt to darītu citreiz, bet es noteikti nebūtu pilnas slodzes teātra direktors.

Vai aiz jums ir pastāvīgs personāls vai kāds, kas palīdz jums pārvaldīt jūsu finanšu un citus jautājumus?

Man nav pastāvīgas, drīzāk tas attīstīsies līdz ar filmu, ka man ir pastāvīgais operators Daniels Reihs, ar kuru es strādāju kopš koledžas, un redaktors Zoltans Kovāčs..

Vai tas ir paredzēts Bodāra stila izveidei?

Stila veidošanas nodoms nav apzināts, bet mēs viens otru ļoti labi saprotam, kas ietver arī to, ka viņiem ir daudz patstāvīgu ideju, es varu viņiem uzticēties, un ir labi uz to balstīties. Tā kā filmā ir ārkārtīgi patiesi, ka laiks ir nauda, tad filmēšanas laukumā, ja tev ir operators, ar kuru saproti viens otru no pusvārda, tad var viegli ietaupīt. Ja tas ir izveidojies, cilvēki nevēlas to spert.

Dievišķā maiņa bija lieliski veiksmīga.

Es nedomāju, ka tas bija tik liels panākums, daži kritiķi to iemeta zemē. Pēc filmas seansa biju priecīgs, tad nāca pļauki, bet tie līdzsvarojās, nevarēju aiziet, bet arī nevarēju atņemt drosmi. Kad filma tika izrādīta, es jau jutu, ka man vajadzētu uzrakstīt W kunga scenāriju, un cenšos palīdzēt sev ar nākamo darbu un nekavēties pagātnē.

Ieteicams: