Lilko piedzima ar purpursarkanu ķermeni un noliektu galvu

Lilko piedzima ar purpursarkanu ķermeni un noliektu galvu
Lilko piedzima ar purpursarkanu ķermeni un noliektu galvu
Anonim

Āgi savu pirmo meitu dzemdēja galvaspilsētas slimnīcā bez ārsta vai vecmātes.

Attēls
Attēls

33 stundu dzemdību laikā gandrīz neviens par viņu nerūpējās, izņemot vīru, kā arī netika informēts, ka viņai ir veikts ķeizargrieziens un ka viņas mazā meitiņa pēc dzemdībām bija pilnīgi violeta un nekustīga. Vai vēlaties padalīties ar savu dzimšanas stāstu? Nosūtiet to mums uz šo adresi!

Reiz bija Lilkó. Pirms viņa dzimšanas bija ilgas dzemdības, par ko es tagad rakstu. Es gribētu sākt stāstu ar to, ka man nebija pieņemta ārsta vai vecmātes, ar kuru es būtu palielinājis savu dabisko gravitāciju ar aploksni. Es nedomāju, ka tas varētu būt tik traucēklis un ka būšu tik vientuļš garajās darba stundās. Par laimi, manas atmiņas ir tikai robaini šo stundu attēli. Ar Holivudas vienkāršību es naivi domāju, ka dzemdības ir dažas dziļas nopūtas, nedaudz mitra piere… un mazais varonis ir dzimis. Mans stāsts bija daudz sarežģītāks un garāks.

Bet sāksim no sākuma. No literatūras zināju, ka uz slimnīcu jādodas gadījumā, ja dzemdes kontrakcijas ilgst piecas minūtes. Es pamodināju vīru rītausmā un pēc dažām minūtēm devāmies uz slimnīcu blakus ielā, kur mani uzreiz uzņēma. Pēc ātrās apskates es paslēpos slimnīcas naktskreklā un gaidīju pārbaudes telpā. Pēc dažām minūtēm vecmāte mani pavadīja līdz galdiņam koridorā, kur uz viena no krēsliem jau sēdēja kāds - t.i., dzemdībās. Nodomāju, vēl mazliet administrācijas un varēšu atpūsties gultā. Kamēr ārā bija saulains laiks, viņi norādīja, ka ir atbrīvojusies gulta un es varu iet. Es jutos ļoti laimīgs, jo tiem, kas nāca pēc manis, bija vietas tikai uz krēsliem blakus pusdienu galdiem darba istabā. Tikmēr viņi "pasniedza" pusdienas, kas bija zaļo pupiņu sautējums ar gaļu. Kaut kur lasīju, ka pirms dzemdībām vajadzētu izvairīties no pufīgiem ēdieniem, bet man šķita, ka ieteikumu ir tik daudz, cik literatūras.

Darba istabā valdīja pilna māja, tuksneša karstums un spēcīga pārpalikušo pupiņu sautējuma smarža līdz agram vakaram. Jo tad kāds beidzot savāca gandrīz neskartos šķīvjus. Šī telpa no vidusmēra palātas atšķīrās ar to, ka šeit gandrīz neviens savā starpā nerunāja, tomēr tas bija milzīgs troksnis, jo vaidi krita no visiem kā pārgatavojušies augļi no koka. Neviens nerunāja, bet visi saprata otru, sapratām viena otras sāpes, kuras jūtam tikai mēs, sievietes, un kuras tikai stiprinājās. No istabas pavērās kopīgs balkons, kas savienoja vecmāšu un ārstu atpūtas istabu ar dzemdību istabu. Staigājot augšā un lejā, es izraku gandrīz dziļu gultu uz balkona, un, tā kā tur nebija daudz, ko skatīties, es skatījos uz uz galda atstātajiem priekšmetiem, no kuriem lielākā daļa bija cigarešu kastes un šķiltavas.

Tikmēr ēnas ārā lēnām mazinājās, un kontrakcijas mani sāpināja arvien vairāk. Tāpēc visi istabā bija vientuļi, un laika gaitā cilvēku ap mani saruka. Agri vakarā ienāca vecmāte un ieveda mani istabā, kur atlikušie 4 cilvēki saņēma klizmu un nelielu kosmētisko apstrādi ap aizsprostu. Tālākus norādījumus nesaņēmām, bet solījumus, ka drīz tiksim ielaisti kādā no vecāku istabām, gan. No šejienes pēc 7, t.i., septiņām stundām varēju ienākt dzemdību zālē, no kurām 3 stundas pavadīju pilnīgā viena savā gultā vaidējot. Beidzot kāds apžēloja un atnesa gumijas bumbu un ieteica man apsēsties uz tās karstajā dušā. Šis cilvēciskais vārds bija ļoti labs, nemaz nerunājot par dušu, kas nedaudz mazināja sāpes.

Es tiešām nevēlos nevienu vainot, apzinos, ka līdz ar veselības aprūpes iestāžu apvienošanu visiem ir daudz vairāk jāstrādā, visi ir ļoti noguruši, tāpēc nevaru sagaidīt, ka viņi muļķos apkārt papildus obligātajiem monologiem.

Vienā naktī viņi beidzot iegrūda mani dzemdību zālē. Mans vīrs, kurš jau kopš agra vakara stundu saņemtā solījuma sākuma sēdēja gaitenī, lasīja īsu romānu, pēc tam varēja ierasties pie manis dzemdību zālē. Viņai bija mugurā foršs, mazs tērauda zils ķirurģiskais halāts, un es beidzot saņēmu mīlestību, labus vārdus, komfortu un cerību. Dzemdību zālē mainījās ārsti, no kuras uzzināju, ka ir kārtējā maiņas maiņa, tāpēc laiks iet. Nogurums un sāpes manī bija kļuvušas patstāvīgas, un es joprojām neticēju, ka vienā mirklī var ietilpt tik daudz sāpju. Mana galva zvanīja kā nomests zvans un mana seja bija sastindzis no gaisa elsas. Vīrs visu laiku turēja manu roku, lasīja, glabāja manī atlikušo dvēseli, pildīja man mutē vīnogu konfektes. Tā kā es biju savienots ar NST iekārtu, es varēju mainīt pozīciju vai vietu tikai tad, ja kāds naktī iznāca ar lielām grūtībām un atvienoja mani no iekārtas.

Tad rīts sāka izgaist un ēnas strauji pieauga. Ap pulksten 9 beidzot ienāca brigāde b altos mēteļos un informēja, ka drīz sāksim dzemdēt. Tad viņi devās tālāk, un mēs gaidījām. Beidzot viens no ārstiem atgriezās un izraidīšanas fāze varēja sākties. Līdz tam es jutos ļoti vāja un nogurusi, es mēģināju pildīt norādījumus ar aizplīvurotām acīm un gandrīz aizbāztām ausīm. Un bērns vienkārši nenāca, lai gan darīju visu, ko varēju savās interesēs. Tad es pazaudēju pavedienu un samaņu. Vēlāk uzzināju, ka man bija ķeizargrieziens, kad pēc dzemdībām kāju ielika kāpslās un dakteres drēbnieks man uzšuva rāmi ar ātrumu, kas liktu kaunu ārsta drēbniekam. Bet arī par to man bija jājautā, neviens neteica, ka ir nogriezts. Bet atgriezīsimies pie mana stāsta beigām. Nabassaite bija aptīta ap bērna galvu divas reizes, tā bija pilnīgi violeta un galva karājās nekustīgi. Kā liecina fotogrāfiju liecības, galvenā ārste, kura tika izsaukta palīgā izraidīšanas stadijā, to ieraugot, aizbijusies sasita ar roku pār muti. Protams, šis sīkums pat neparādījās manā gala ziņojumā.

Jebkurā gadījumā viss ir labi, ja tas beidzas labi. Pēc kāda laika mūsu bērns Lilkó raudāja uz manas krūts, un šajā laikā es jau biju galā, prieka asaras no manām acīm nobira, un es pēkšņi aizmirsu visas iepriekšējās 33 stundu sāpes. Mana laime ieguva jēgu ārpus vārdnīcas, kas ilgst kopš tā laika!

2007. gada 26. jūlijs

filiāle

Ieteicams: